pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris

Nu tad sveikas ar to tīģerīti!

Lai daudz, daudz spēka, cīņasspara, neatlaidības un vēl vairāk prieka, saules un laimes visiem jums!


Snovošana/slēpošana Vemdalen
Tā kā dzīvojam vien 1,5 h attālumā no diviem zviedru iecienītiem slēpošanas kūrortiem, būtu mazuliet netaisnīgi to neizmantot. Pie tam, ja zinām, cik ļoti mums tīk tā šļūkāšana ar dēli uz leju...

Tad nu savācāmies tāds maziņš bariņš 6 cilvēku sastāvā, un devāmies uz Vemdalen.

Jāsaka, ka visas dienas mūs pavadījā kaut kāds melnais nelaimīšu mākonis... Sākās jau ar to, ka Žozis negribēja īsti doties tālajā ceļā bez maģiskajiem kabeļiem un citas mašīnas akumulatora enerģijas...

Nepatīkamākā situācija bija tieši pagriezienā uz slēpošanas paradīzi, jo Žozītei pēkšņi saplīsa „granāta” [kaut kāda detaļa pie riteņiem, kas dod enerģiju uz tiem un arī atbild pat ātrumu pārslēga komandu nodošanu riteņiem vai kaut kā tā]... Skumīgu sirdi atstājām mazo princesīti stāvvietā un paši devāmies baudīt ziemas priekus. Piedzīvojumi turpinājās ar to, ka Rūdis 2 reizes mainījā dēlim stiprinājumus, kas kaut kā neizturēja -23 grādu salu. Bet pirmspēdējā dienā vienu no mūsu bariņa pieķēra par cita cilvēka SkiPass lietošanu... Mazais mākonītis mums sekoja līdzi arī uz mājām – kad atgriezāmies, sapratām, ka ūdens trupās ir bik tā kā sasalis, jo, kārtīgi latvieši būdami, visas elektroierīces, arī sildītājus bijām izslēguši. Tas beidzās ar nopietnu aukstumiņu istabā un vēl nopietnākiem trubu glābšanas darbiem. Visi prieki beidzās ar to, ka viena truba uzgāja gaisā, un mēs zvanījām emergency numuram, lai brauc un noslēdz ūdeni, jo to mēs, protams, nezinājām, kur izdarīt... Tā teikt – inčīgi.



Neskatoties uz daudzajiem nepatīkamajiem starpgadījumiem, slēpošana/snovošana šeit ir tiešām super! Ir ko darīt iesācējiem uz zaļajām trasītēm, ir ko darīt jau mazuliet pieredzējušākiem uz zilajām un arī sarkanajām. Ir ko darīt adrenalīna meklētājiem uz melnajām trasēm, kā arī prieka parkā. Jāsaka, ka šajās četrās dienās uzlabojām savu prasmi. Rūdis pat iemācījās braukt slalomā un vispār bija diezgan aizrauts ar to dēļošanas lietu.


Mēs bijām noīrējuši sev mājiņu uz 4 dienām par 124eur uz 6 cilvēkiem. Pārsteidzoši? Ir gan, jā! Man jau domāt, ka tas skaidrojams ar SkiPass vienas dienas cenu – 28eur. Bet mājiņa tiešām super! Ar visu mazo sauniņu! Tā kā iesakāms pasāciens visnotaļ! Tikai mājiņas jārezervē tiešām savlaicīgi, jo turp doties gribētāju ir ļoti, ļoti daudz. Mums bija paveicies trāpīt laikā tieši pirms lielajām Ziemassvētku brīvdienām, tāpēc biki jutāmies kā karaļi, kam pieder teju viss kalns!


Ziemīši
Ziemassvētku svinēšanu vēl jaukāku padarīja tas, ka ciemos atbrauca mani vecāki un mans brālēns Ervīns. Tā siltāk uzreiz, zini!

Un vēl tas sniedziņš visapkārt un lauskis... beidzot jāsaka, ka bija tā, kā Ziemīšos vajag! Un arī eglīte skaista, skaista ārā pie loga!


Un pašu cepti piparkūku kalni...

...un kopābūšanas prieks! Ko vēl vairāk vajag laimītei?


Protams, šīs dienas izmantojām lietderīgi – apciemojām vēlreiz Ristafallet ūdenskritumu, kas jau daļēji sasalis.


Paviesojāmies arī pie otrā augstākā Zviedrijas ūdenskrituma Tānfōrsen.

Balts un pūkains viss! Var beidzot sajust ziemu! Papriecājāmies arī mazuliet par Ōres nogāzēm, bet tās šoreiz vēl palika neizmēģinātas... Citā dienā visi kopīgi devāmies iekarot pilsētas nogāzi Gustavsbergsbacken.

Tā gan bija bik par stāvu mūsu līmenim, bet mazuliet pacīnījāmies gan! Lielie joki bija ar manu brālēnu, kas ļoti, ļoti gribēja slēpot... pa taisno... Izrādījās, ka viņš nemaz neprot pagriezties un bremzēt... Par laimi pacēlājs –āķis viņa pārdrošību piezemēja, un šis kalns viņam palika neiekarots!


Laikam jau Latvijas mašīnām tā zviedru ziema ir par skarbu.... vai arī viņas domā, ka šī ir lieliska izdevība sākt niķoties. Tā tas notika arī ar manas mammas mašīnu. Par laimi visas ķibeles tika novērstas ar kompīša palīdzību kādā no servisiem.

Visi kopīgi devāmies uz Vemdalen. Žozīte tiešām izsaktījās noilgojusies pēc savējiem..

Tētis ķērās pie Žozītes labošanas darbiem – mīnuss 15 grādu salā ar kailām rokām (!) tika nomainīta salūzusī detaļa, ielikts lielāks aķītis, salona sildītājs, un nu mana maziņā atkal rūc un darbojas kā mīļā!
Pa to laiku mēs visi citi dzīvojāmies pa kalniem, un Ervīns mācījās pagriezienus un bremzēšanas tehnikas.

Diena visai pozitīva – vēl viens slēpotājs, sataisīta mašīna, gardas pēdējās kopīgās vakariņas un atkal prieks un gandarījums!




Jaunais gads
Tāds nu kolorīts mums tas gada noslēgums sanāca! Jauno sagaidījām visi palikušie ERASMUS studenti kopistiski kempingā pie iekurta ugunskura. Protams, nekur neizpalika ballīte visas nakts garumā ar dejām, spēlēm un īpašo vāciešu „Zucker-bla-bla...” iemēģināšanu. Tas ir tāds karstvīna paveids – uzsilda vīnu, tad liek katliņam vai traukam virsū speciālu bleķīti ar caurumu, tam virsū cukura konusu, tam virsū lej apmēram pus pudeli ruma (pakāpeniski)... un gaida, kad viss tas satecēs vīnā... un gardums gatavs!

Nu ko, vēl tik divas nedēļas, un mēs jau tiksimies! Gaidāt mājās!

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

uhh ku daudz kas..

Kāds laiciņš visnotaļ pagājis kopš pēdējās ziņas. Jā, tas visnotaļ mana [ Rūdis, starp citu, šodien runā] kūtruma pavadīt kaut lieku minūti portatīvā sejas solārija priekšā. Lai nu kā, atmiņu, iespaidu, pat piedzīvojumu rezervuārs pa šo laiku uzpildīts, tāpēc būs ar ko padalīties


Ekskursija uz Ākersjon


Pirms kāda laika iegādājāmies iespēju piedalīties starptautisko studentu komitejas organizētā atpūtas braucienā uz vienu no šīs zemes sniega drošākajām vietām-Ākersjona ezeru. Pirms brauciena gan bijām diezgan nobažījušies, jo Ostersundā tik vien kā pāris milimetru bieza, kautrīgas sarmas kārtiņa. Tomēr nonākot galā, saprotam, ka nav melots, jo par spīti vien 100 km attālumam no mūsu mitekļa tur jau 20 cm sega. Tas visnotaļ priecē, jo pirmā un arīdzan galvenā aktivitāte- brauciens ar suņu kamanām.


Mūs sagaida ap 20 suņu, kas katrs mēģina gaudot skaļāk kā visi pārējie kopā. Liekas, ka suņi ir traki uz iespēju vilkt kamanas un nepārprotami izpauž savu neapmierinātību ja netiek pēc iespējas ātrāk iejūgti tajās. Sekojot suņu saimnieka instrukcijām darbojamies paši ap kamanu sagatavošanu. Mazliet jau ir tāda dīvaina jušana, jo īsti nav pārliecības par to, ka esmu „baltais ilknis” šo kamanu stūrēšanā, tomēr pēc pirmajām minūtēm top skaidrs, ka tas nemaz ar nav tik grūti, jo lielāko darbu izdara suņi. Izbraukājamies pēc sirdspatikas!!

Pēcāk baudām atpūtu viesu namā-spēlējam pingpongu, ejam saunā un āra karstajā vannā, kā arī ēdam brīnumgardu ziemassvētku maltīti!!.. Galdā īstas zviedru specialitātes-lasis, aļņa, brieža un lāča gaļa. Padod tik studentam lielāku šķīvi! :D

Ziemassvētki


Ar to ziemassvētku vakariņas nebeidzas. Galdā tiek celtas katras valsts specialitātes, no kurām mēs izvēlējāmies pīrāgus!..he, pāri nepalika :D

Biatlons


Šis nu ir viens no galvenajiem notikumiem Osteršundā. Biatlona sacensības un priekšacensības notiek visas nedēļas garumā. Mēs izvēlamies doties uz finālu, jo biļetes tomēr mazliet sasālītas. Cilvēku, automašīnu un velosipēdu straume mutuļo cauri pilsētai, plūstot uz stadionu. Plūstam arī mēs, lai atbalstītu savējos, ievērtētu Bjorndalena sniegumu un kopumā izjustu šeit esošo emociju garšu. Savējos varam atbalstīt pat trīskārši-jo mums pievienojusies ir Ilze, par ko esam vairāk kā priecīgi,


Gadatirgus


Vienlaicīgi ar biatlonu pilsētā notiek reģiona lielākais gadatirgus. Kas ir lielākais? Nu katrā ziņā lielāks nekā iedomājies ;]. To izstaigājot pavadām ap 3 stundām. Satiekam arī vietējo ģedmaroza interpretāciju

Skolas ekskursija


Skolas ekskursija


Lai arī mūsu studijas pa lielam garlaicīgās, šad tad kāds aizraujošs mirklis iespraucas. Tūrisma nodaļa nolēma organizēt mācību ekskursiju, kas visnotaļ nedaudz izkrāsoja pelēko lekciju ritumu. Tiekamies ar dažādiem Zviedrijas tūrisma profesionāļiem un viņu radiniekiem-ziemeļbriežiem.


otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Kas jauns mūsu pusē?

Ginta
Hej, hej!

Redzi, nu, tepat vien esam un nekur neviens nav pazudis! :)
Droši vien gribi zināt, kas jauns mūsu pusē, ja jau atvēris/usi šo blogu. Tad nu tā...


Heloween party

Jap, jap, biju upuris vispasaules Heloween svinēšanas tendencei... Jāsaka, ka riņķī apkārt nestaigājām un nediedelējām končas, bet jautri bija tik un tā! :) Kā jau ierasts ERASMUS studentu vidū, jārīko ballīte kempingā! :) Sākumā vairāki bija sarūgtināti par to, ka visvarenais "Systemboulaget" ir slēgts taidienā, bet pēcāk iznāca, ka tas nebūt nav galvenais iemesls jautrai ballītei. Tā nu visvisādi mošķi, raganas, vampīri, spoki, "sakosti" cilvēki un citādi radījumi sastapās uz lielo balli. Mani šajā ballē bija apņēmis EMO gars. Jāsaka - daudz nevajag, lai būtu jautri un forši visas nakts garumā, sevišķi, ja ierasto TUC-TUC-TUC izdodas nomainīt pret kaut ko ausij tīkamāku... :)


Nobeidzām jau otru kursu!

Jap, tas brīdis laimīgi pienāca pagājušās nedēļas nobeigumā - ceturtdien pieveicām 4h rakstisko eksāmenu, un aidā-4dienu brīvība! :) Nebija jau tik traki, bet prieks tik un tā! 700 lpp grāmata pievarēta un "izlikta" uz dažām eksāmena lapiņām...

Satikām Ģirtiņu Trondheimā!

Kad bijām nolēmuši, ka uz Norvēģiju nebrauksim, Ģirtiņš saka, ka viņam tur frisbija spēle 7.novembrī. Tā nu laimīgi par kursa nobeigšau krāmējamies Žozītē un agrā piektdienas rītā dodamies uz Trondhrimu. Jāsaka, ka zviedri nav paši čaklākie ceļu tīrītāji un kaisītāji, līdz ar to ceļš diezgan sniegpilns, lēns un diezgan kājas trīcinošs... Šķērsojot Norvēģijas robežu, visas bēdas pazūd kā nebijušas, jo te pat īsti sniega nav... Savādi... Lai nu kā, turpinām braukalēties un jau pavisam drīz satiekam ilgi neredzēto draugu Ģirtiņu un viņa draudzeni no Kanādas Emīliju (ļoti jauks cilvēks!). Atkalredzēšanās prieks ir neaprakstāms! :) Tik forša sajūta satikt tālumā savējos!

Pēc lielajiem priekiem dodamies iepazīt Norvēģijas vidienes pērli - Trondheimu. Pēc TIC apmeklējuma gan atklājas, ka pilsētā ir vien dažas apskatīt vērtas vietas (tā saka TIC dāma, kas nav īpaši ieinteresēta mūsu vēlmēs). Neko darīt, ķeramies klāt tām pašām!

Pirmā pietura - Nīdarūsas katedrāle - lielākā Viduslaiku būve Norvēģijā, kas jau izsenis ir bijis daudzu svētceļotākju galamērķis. Mums par prieku katedrālē skan ērģeļu mūzika kāda ērģeļu festivāla ietvaros, līdz ar to apskate izvēršas vēl baudāmāka! :) Jēj-jēj! Pievienotā vērtība! :))



Tālāk turpinām savu pastaigu gar upi līdz senajai pilsētas daļai, kur upes malā uz pāļiem saceltas skaistas, krāsainas koka mājiņas... Pavīd viedoklis, ka izskatās gluži kā Venēcijā... Nju, ne īsti, net tuvu tam ir! :)

Pēcāk mūsu ceļā stājas pasaulē (vai arī Eiropā, īsti neatceros) pirmais velo lifts, kas paredzēts velosipēdu nogādāšanai diezgan augstajā un stāvajā kalniņā... Esam kājiniekos, un šī iespēja paliek neizmantota, tomēr izbrīna vērta ir tik un tā!

Un te nu esam - visa Trondheima un Trondheimas fjords mums pie kājām! :) Skats tiešām iespaidīgs un mudina mūs pabraukt kaut mazuliet laukā no pilsētas, tuvāk ūdeņiem un tā teikt, ieturēties...




Nemaz ilgi nebija jāmeklē! :) Rādās, norvēģiem tā pie ūdeņiem piekļūšana daudz vienkāršāka kā zviedriem. Te nav māju un privātīpašuma robežu līdz pašam krastam. Esam priecīgi par jauko skatu, silto saulīti un garšīgajām, līdzpaņemtajām pusdienām! :) Pēc tam vēl mazuliet izkustēšanās ar frisbija šķīvīsa pamētāšanu/paķeršanu, un esam gatavi doties atpakaļ pilsētā..


Pēc paviesošanās lielveikalā, atceļā uz pilsētas centru nejauši uzduramies Otrā Pasaules kara zemūdeņu noliktavai... Ir patumšs, bet tik un tā - mazā zemūdens daļa vilināt vilina apskatniekus. Pati ēka milzīga, saglabājušās un apskatāmas arī zemūdeņu "iebrauktuves" tajā - baisi dziļas izskatās...



Pēcāk vēlreiz dodamies baudīt pilsētu, šoreiz naks apgaismojumā, apskatām arī karaļa pili. Ieejam Maķītī, lai pamielotos ar gardo, uzmundrinošo kafiju atpakaļceļam... atvadu skāvieni,vēlējumi... un esam ceļā uz Zviedriju...

Bet diena ar to nebeidzas, jo Ginta pēkšņi izdomā, ka jābrauc takš pa E6 (un nevis E14) ceļu... Pēc kāda laiciņa ir sajūta, ka kaut kas ne tā, bet Östersund virzienu noķeram tik un tā... Bet tā sajūta kaut kā nepamet. Kad šķērsojam robežu un saprotam, ka tā tiešām bija citādākā, saprotam, ka esam kaut kur citā vietā... Bet - viss kārtībā! Pēc apmēram 40km braukšanas pa pilnīgu nekurieni kalnos attopamies netālu no Åre, un nu ir skaidrs, kur esam un kā braucām... Sanāca aomēram 100km līkums. Ja brauktu dienā, noteikti būtu skaisti skati, jo visu laiku jutām, ka balti sniegotie kalni tepat vien ir... Re ku arī mūsu brīnumdarbs. Pareizais ceļš - tas veirāk pa kreisi.. :p

Baseins

Beidzot! Beidzot! Beidzot! Mums tepat pie kempinga in peldbaseins, taču līdz šim nebija kaut kā sanācis tur paciemoties (4Ls par reizi bik attur). Tad nu pirmdien krāmējām dvieļus un peldtērpus somās un devāmies iepazīt tuvo kaimiņu. Ūdens silts, celiņi forši, peldās labi... Tomēr ne jau tikai peldēšana mūs interesē, gribas arī tās trubiņas izmēģināt, kas tik kārdinoši rēgojas ārpusē... Rūdim tā bija pirmā pieredze, man jau nez kurā... Bet vīlāmies abi.. Lēnas un diezgan garlaicīgas. Ātrākā no trim arī prieku nesagādāja, jo skrāpēja muguru.. Secinājums - Līvu akvaparks ir daudz labāks par šo... Bet peldēt gribas, būs vien jāiet vēl kādu reizi.




Tas laikam īsumā viss par un ap to, kā mums te iet... Šodien iesākām savu vienīgo kursu tūrisma nozarē un ceram, ka par spīti ļoti lielajam darba apjomam, būs interesanti! Tūrisma departamentā var dabūt kafiju/karstu šokolādi/kapučino par brīvu! Tas priecē ļoti, ļoti!

piektdiena, 2009. gada 30. oktobris

Zviedrija vēl savā vietā


Pārgājiens

Patīk jau to svaigo Zviedru gaisu pildīt plaušās, tamdēļ devāmies pārgājienā uz šī rajona visapmeklētāko vietu.

Laikapstākļi mašīnā sēžot un ik pa laikam ieslēdzot logu tīrītājus neliekas paši lutinošākie, tomēr skarbo latviešu tandēmu tiem nepieveikt!

Vieta skaista, daudz mazu ūdenskritumu, kā arī ezers ar ūdeni, skaidru kā stikliņš. Ir kur acis pamielot, diemžēl to pašu nevar teikt par vēderu. Nebijām rēķinājušies ar pastaigas garumu, kas beigās izvērtās 14 kilometros.

Nedaudz nepatīkami gan, ka maršruts lineāra veida [aiziet profesionālais kretīnims], jo atpakaļ jāiet pa to pašu ceļu, kuru špagojām jau turpceļā..


Žozes labošana


Žozes dakteris Gintas tēta izskatā pie mums arīdzan paviesojās! Kur tad bez piedzīvojumiem, jo mašīnai, ar kuru viņš kopā ar Gintas draudzenes tēti mēroja ceļu no Stoholmas uz mūsu dislokācijas vietu uznāca klīrēšanās un spītēšanās raksturs. Ne bez pūlēm, tomēr viss tika savests kārtībā un nu motors atkal kā runcis gultas kājgalī guļot murrā [tfuuu,tfuuu, tfuuu pār plecu, tas tā katram gadījumam..]

Brīvpusdienas

Mūsu fakultātes dižgari nez kādas žēlsirdības vadīti sarīkoja brīvpusdienas visiem ERASMUS studentiem. Hmmm...diez vai viņi bija tikpat pacilātā garastāvoklī, kad ieraudzīja porcijas kalnus, kuru otrā pusē sēdēja pārtikas iznīcinošā studentu armija. Nebija ne vainas tā teikt...:]

Slēpes&Gintas dators

Runā, ka cilvēks nekad nepieaug, rotaļlietas vajadzīgas vienmēr..tikai to izmērs un cena pieaugot mainās. Nu, re, es zviedru interneta veikalā nopirku gana jaukas un šikas slēpes par itin saprātīgu cenu. Kā jau ziemas sporta veidu paradīzē, te tirgošanā ar lietotiem sniega rīkiem rit pilnā sparā visu gadu. Atrast var eksemplārus, kuri izskatās tik tikko no muzeja iznesti, gan tādus, kuri vēl nesen no jaunās produkcijas plauktiem veikalā nocelti.

Savukārt Gintas jaunkundze pēc virtuālo meklējumu odisejas, cauraustas ar gana daudz grūtībām beidzot ir tikusi pie Kārļa. Tā tika nokristīta šikais draugs, kurā lielāko dienas daļu nākas raudzīties...īpašnieces prieks visnotaļ redzams iekš video ;]


video

otrdiena, 2009. gada 6. oktobris

Pirmā sniega nedēļa! :)

Ginta
Pirmais kurss veiksmīgi nobeigts! Jipī-jēēēē! Jap, jap, tā nu ir patiesība – vienu no saviem kursiem jau esam piebeiguši! Prieks par to ceturtdienas rītā bija neaprakstāms! Jācer, ka nākamais nāks ar daudz labāku pasniedzēju un interesantākām lekcijām! ;)

Tomēr vēl kaut kad pa nedēļas visu mēs abi divi paspējām sašmorēt pelmeņveidīgos. Daļu taisījām ar malto gaļu, otru daļu –ar sieru. Tādi lieli gan sanāca, bet makten labi, tā gan!

Rūda mākslas darbs

Un vēl mūsu lielais nedēļas darbs bija zobsiksnas pievilkšana. Pēc viena salauzta instrumenta un daudziem, daudziem jautājumiem tētim skypā mums izdevās, un nejaukā skaņa bija zudusi!


Ballīte
Laikam jau lielākie un interesantākie notikumi pagājušajā nedēļā bija pašā nogalē. Piektdienā viss iesākās ar 4 meiteņu apvienoto dzimšanas dienas ballīti „Kājām gaisā” – meitenes ģērbās par puišiem, bet puiši – par meitenēm. Labi gan, ka mums nekur tālu apģērba gabali nebija jāmeklē... Bet daži bija ļoti centušies. Divi puiši pat bija iegādājušies un visu nakti (!) nostaigāja augstpapēžu kurpēs! Vēlreiz pierādījās tematisko ballīšu jautrība. Un puiši beidzot saprata, ko nozīmē būt meitenei.
No kreisās: Etienne (Francija) , Rū, Ginta, Maxims (Beļģija)

Pirmais sniegs!!!
Sestdiena bija mana lielā diena. Iesākums šai 21.gadadienai bija jau ballītē, kad ap pusnakti dzirdēju apsveikuma dziesmas 5 valodās – franču, itāļu, vācu, angļu un zviedru. Starptautiski! Pašu dienas daļu abi ar Rū (jo visi pārējie mēģināja atgūties pēc ballītes) pavadījām Sånfjället Nacionālajā parkā apmēram 150 km no Östersund. Vieta pasakaini skaista, tik pārāk pelēkas un nemīlīgas debesis mums tai dienā gadījās, līdz ar to ainavas nekādas. Bet tik un tā... Rū saka, ka tā ir viena no vietām Zviedrijā, kur dzīvo brūnie lāči. Par laimi, mēs gan nevienu nesatikām. Laikam jau ziemas guļa tiem čomiņiem!

Ir, ir, iespējams tur uzkāpt un nokāpt lejā 2,5 h laikā ar visu pusdienu pārtraukumu! :)

Lielākais pārsteigums taidienā bija sniegs. Mūsu mazā pārgājiena sākumā tas tikai mazām, retām pārsliņām sniga, bet pēc pusdienu pauzes, kad jau bijām mazuliet pakāpušies – skat, skat, putenis klāt! Jā, kalna galā vējš bija tik stiprs, ka knapi kājās stāvējām... Bet tā sajūta, ka vējš un sniegs sitas sejā (turklāt manā dzimšanas dienā) bija tiešām neaprakstāmi kolosāla!

Mazie sniega stabiņi uz akmeņiem virsotnē. Kaut ko līdzīgu izjutām arī uz savām sejām.

Jau minēju par iztrūkstošo ainavas elementu mūsu pārgājienā. Tomēr īsi pirms lielākā sniegputeņa uzbrukuma paspējām iemūžināt virsotni, kurā pēcāk arī uzkāpām.


Pievarētā virsotne

Un te nu pārgājiena rezultāts: ja sākumā bija tikai daži reti sniega pleķīši, tad jau pēc 2,5 stundām tas viss izskatījās tā. Jāteic, ka Žozei šis laiciņš gan patikās un viņa, šķiet, ripinājās pat labāk kā pirms tam!

Pirms un pēc

Pēc aktīvās dienas sekoja ne mazāk patīkama vakara daļa. Nopirkām garšīgu kūciņu un gaidījām ciemiņus. Neiztrūka arī virtuālo apsveikumu pārlasīšana un dziesmiņu noklausīšanās skypā (paldies, mani mīļie!). Laikam jau savējo sveicieni radīja vislielāko, patiesāko prieku! Vēlreiz paldies!

Āfrikāņu mūzika

Pēcāk kopā ar dažiem ERASMUS devāmies uz Āfrikāņu vakaru pilsētā, kas priecēja ne tikai ar brīvu, nepiespiestu atmosfēru, bet arī ar patīkamu, kustēties rosinošu mūziku. Katrā ziņā – daudz labāk par ierasto, parasto bum-cik-bum-cik padarīšanu! Rezultāts = kolosāls vakars un tiešām izdevusies diena!
Kopā ar Frederico (Itālija)

Tā nu mums te iet! Informācia mammām - esam paēduši, veseli un staigājam siltām kājiņām! ;)

svētdiena, 2009. gada 27. septembris

Tērpu balle un pārgājiens

hei hei hei!!

Tērpu balle

Pagājušajā nedēļā par godu kārtējai dzimšanas dienai kaimiņos notika ballīte. Šoreiz tā tik tiešām izcēlās, jo gaviļniece norādīja obligāto ģērbšanās stilu-viss, izņemot apģērbu. Un patiešām tas tika ņemts vērā daudz nopietnāk nekā, kā vēlāk izrādijās, bija cerējusi namamāte.
Lielā skaitā pārstāvēti un pielāgoti tika atkritumu maisi, folijs, tomēr parādijās arī īpaši ekstravagantas iezīmes-autoriepas, krēslu palikņi un tūrisma paklājiņš Gintas izpildījumā



Paciņu nedēļa

vuuu..sajūta kā ziemassvētkos. Iesākumā saņēmām sūtījumu no Gintas mājām ar sen kāroto maizi un daudziem citiem labumiem, pēcāk kārta nāca pirms kāda laika jau iegādtai teltij. Kā noslēdzošo saņēmām paku no manām [Rūda] mājām ar tēvzemē aizmirstām biksēm un citām gana ģeldīgām padarīšanām. Paldies visiem sūtītājiem. Gaidam vēl :D:D:D

Zupas ceturtdiena

iknedēļu ceturdienās studentu pašpārvalde rīko zupas virtuvi. Par samērīgu cenu -30 sek, iegūsti iespēju ēst zupu un kādu otro ēdienu cik iekšā dabūt jaudā. Mans rezultāts 3 škīvji, Gintas 2. Garšīgi no tiesas!! Studentu visai iecienīts pasākums, jo tauta sarodas nepajokam daudz.

Pārgājiens



pats svaigākais no notikumiem. Pirms apmēram 4 h atgiezāmies no 3 dienu gara piedzīvojuma Zviedrijas un Norvēģijas pierobežas kalnos. Neticamas ainavas, plašumi, kur ieskrējušās vēja aukas mērojas spēkiem ar ik katru kas lielāks par ķērpi.
Pārgājienu organizēja skolas studentu sporta klubs. Kopā bijām 17 cilvēki, kuri par spīti piektdienas nemīlīgajam laikam 7:30 piektdienā jau rāpās mašīnās un devās uz 200 km attālo mērķi.





Autoceļš visus dabas un svaigā gaisa kārotājus pieved pie lielākās bāzes stacijas Zviedru pusē. Tālāk ceļu iespējams veikt tikai dažos veidos -kājām, ziemā ar slēpēm vai sniega močiem, vai helikopteru. Pēdējais paŗsvarā tiek lietots lai piegādātu produktus citām bāzes stacijām un dabas untumu gadījumā [ar tādiem cīnījamies arī mēs] no maršrta noceltu bezspēcīgos.

Kopējais maršruta garums ap 47 km. Ik pēc 6-10 km neparedzētiem gadījumiem paredzētas kalnu būdiņas. Lai sasildītos, tās lietojām arī mēs. Katrā pieejams telefons, kas lietojams ārkārtas gadījumos lai izsauktu glābējus. Mājiņas pie zemes nostiprinātas ar trosēm..tas vējam, kurš tādas ēd pusdienās.



Ik katrus padsmit kilometrus sastopama stacijas ēka, kur iespējams paŗnakšņot, nomazgāties un dabūt brokastis. Pirmajā naktī šo plezīru mēs ar Gintu nezimantojām un gulējām teltī..nakts gaitā gan cēlos augšā lai telts mietiņus stiprinātu ar 20 kg akmeņiem, jo nosacītais aizvējš diži mūsu guļvietu nesargāja.



Ceļš šeit kā jau pa kalnainu apvidu-te augšā, te lejā. Te pa upes gultni, te pa purveli. Mazās glābšanas mājiņas un norādes zīmes ir galvenās civilizācijas liecinieces šeit. Pārējais-kalni, upes, ezeri un ielejas.





Liels paŗsteigums bija sastaptie ziemeļbrieži. Tie ikgadējo tūristu armādu un bauru laika dēļ, tuvu skatāmi.



Otrajā dienā pēdējo stundu veicām krietnā lietū un vējā. Jūtot dabas pārspēku un uzzinot ka telti par velti atļauts celt 3 km attālumā no bāzes stacijas nolemjam samaksāt ne mazo naudu un palikt iekšā. Toties sauna un brokastis kā arī silta gulta pāŗāk netraucēja.



Nākamā diena sākas ar sliktas ziņas vēstošiem barometra rādītājiem. Spiediens krītas, vējš ceļas, arī lietus nekautrējas ierasties. Rīt klāt būšot arī sniegs (ar ledāju apmēram 500 m attālumā no bāzes stacijas no rīta ar sasveicinājāmies).
Dažu stundu laikā attapāmies ejot kārtīgā vētrā. Sausa nepalika neviena ražotāja jaka. Iešanas ātrums šodien pieklājīgs, jo stāvēt nozīmē salt. Pēc 4 h esam tik vien kā dažus km no sava izzejas punkta, lietus aprimstas, atstājot tikai vēju...Lielisks pārgājiens!