Lai daudz, daudz spēka, cīņasspara, neatlaidības un vēl vairāk prieka, saules un laimes visiem jums!
Snovošana/slēpošana Vemdalen
Tā kā dzīvojam vien 1,5 h attālumā no diviem zviedru iecienītiem slēpošanas kūrortiem, būtu mazuliet netaisnīgi to neizmantot. Pie tam, ja zinām, cik ļoti mums tīk tā šļūkāšana ar dēli uz leju...
Tad nu savācāmies tāds maziņš bariņš 6 cilvēku sastāvā, un devāmies uz Vemdalen.
Jāsaka, ka visas dienas mūs pavadījā kaut kāds melnais nelaimīšu mākonis... Sākās jau ar to, ka Žozis negribēja īsti doties tālajā ceļā bez maģiskajiem kabeļiem un citas mašīnas akumulatora enerģijas...
Nepatīkamākā situācija bija tieši pagriezienā uz slēpošanas paradīzi, jo Žozītei pēkšņi saplīsa „granāta” [kaut kāda detaļa pie riteņiem, kas dod enerģiju uz tiem un arī atbild pat ātrumu pārslēga komandu nodošanu riteņiem vai kaut kā tā]... Skumīgu sirdi atstājām mazo princesīti stāvvietā un paši devāmies baudīt ziemas priekus. Piedzīvojumi turpinājās ar to, ka Rūdis 2 reizes mainījā dēlim stiprinājumus, kas kaut kā neizturēja -23 grādu salu. Bet pirmspēdējā dienā vienu no mūsu bariņa pieķēra par cita cilvēka SkiPass lietošanu... Mazais mākonītis mums sekoja līdzi arī uz mājām – kad atgriezāmies, sapratām, ka ūdens trupās ir bik tā kā sasalis, jo, kārtīgi latvieši būdami, visas elektroierīces, arī sildītājus bijām izslēguši. Tas beidzās ar nopietnu aukstumiņu istabā un vēl nopietnākiem trubu glābšanas darbiem. Visi prieki beidzās ar to, ka viena truba uzgāja gaisā, un mēs zvanījām emergency numuram, lai brauc un noslēdz ūdeni, jo to mēs, protams, nezinājām, kur izdarīt... Tā teikt – inčīgi.
Neskatoties uz daudzajiem nepatīkamajiem starpgadījumiem, slēpošana/snovošana šeit ir tiešām super! Ir ko darīt iesācējiem uz zaļajām trasītēm, ir ko darīt jau mazuliet pieredzējušākiem uz zilajām un arī sarkanajām. Ir ko darīt adrenalīna meklētājiem uz melnajām trasēm, kā arī prieka parkā. Jāsaka, ka šajās četrās dienās uzlabojām savu prasmi. Rūdis pat iemācījās braukt slalomā un vispār bija diezgan aizrauts ar to dēļošanas lietu.
Mēs bijām noīrējuši sev mājiņu uz 4 dienām par 124eur uz 6 cilvēkiem. Pārsteidzoši? Ir gan, jā! Man jau domāt, ka tas skaidrojams ar SkiPass vienas dienas cenu – 28eur. Bet mājiņa tiešām super! Ar visu mazo sauniņu! Tā kā iesakāms pasāciens visnotaļ! Tikai mājiņas jārezervē tiešām savlaicīgi, jo turp doties gribētāju ir ļoti, ļoti daudz. Mums bija paveicies trāpīt laikā tieši pirms lielajām Ziemassvētku brīvdienām, tāpēc biki jutāmies kā karaļi, kam pieder teju viss kalns!
Ziemīši
Ziemassvētku svinēšanu vēl jaukāku padarīja tas, ka ciemos atbrauca mani vecāki un mans brālēns Ervīns. Tā siltāk uzreiz, zini!
Un vēl tas sniedziņš visapkārt un lauskis... beidzot jāsaka, ka bija tā, kā Ziemīšos vajag! Un arī eglīte skaista, skaista ārā pie loga!
Un pašu cepti piparkūku kalni...
...un kopābūšanas prieks! Ko vēl vairāk vajag laimītei?
Protams, šīs dienas izmantojām lietderīgi – apciemojām vēlreiz Ristafallet ūdenskritumu, kas jau daļēji sasalis.
Paviesojāmies arī pie otrā augstākā Zviedrijas ūdenskrituma Tānfōrsen.
Balts un pūkains viss! Var beidzot sajust ziemu! Papriecājāmies arī mazuliet par Ōres nogāzēm, bet tās šoreiz vēl palika neizmēģinātas... Citā dienā visi kopīgi devāmies iekarot pilsētas nogāzi Gustavsbergsbacken.
Tā gan bija bik par stāvu mūsu līmenim, bet mazuliet pacīnījāmies gan! Lielie joki bija ar manu brālēnu, kas ļoti, ļoti gribēja slēpot... pa taisno... Izrādījās, ka viņš nemaz neprot pagriezties un bremzēt... Par laimi pacēlājs –āķis viņa pārdrošību piezemēja, un šis kalns viņam palika neiekarots!
Laikam jau Latvijas mašīnām tā zviedru ziema ir par skarbu.... vai arī viņas domā, ka šī ir lieliska izdevība sākt niķoties. Tā tas notika arī ar manas mammas mašīnu. Par laimi visas ķibeles tika novērstas ar kompīša palīdzību kādā no servisiem.
Visi kopīgi devāmies uz Vemdalen. Žozīte tiešām izsaktījās noilgojusies pēc savējiem..
Tētis ķērās pie Žozītes labošanas darbiem – mīnuss 15 grādu salā ar kailām rokām (!) tika nomainīta salūzusī detaļa, ielikts lielāks aķītis, salona sildītājs, un nu mana maziņā atkal rūc un darbojas kā mīļā!
Pa to laiku mēs visi citi dzīvojāmies pa kalniem, un Ervīns mācījās pagriezienus un bremzēšanas tehnikas.
Diena visai pozitīva – vēl viens slēpotājs, sataisīta mašīna, gardas pēdējās kopīgās vakariņas un atkal prieks un gandarījums!
Jaunais gads
Tāds nu kolorīts mums tas gada noslēgums sanāca! Jauno sagaidījām visi palikušie ERASMUS studenti kopistiski kempingā pie iekurta ugunskura. Protams, nekur neizpalika ballīte visas nakts garumā ar dejām, spēlēm un īpašo vāciešu „Zucker-bla-bla...” iemēģināšanu. Tas ir tāds karstvīna paveids – uzsilda vīnu, tad liek katliņam vai traukam virsū speciālu bleķīti ar caurumu, tam virsū cukura konusu, tam virsū lej apmēram pus pudeli ruma (pakāpeniski)... un gaida, kad viss tas satecēs vīnā... un gardums gatavs!
Nu ko, vēl tik divas nedēļas, un mēs jau tiksimies! Gaidāt mājās!
